Laimes asaras. Spožums un posts…
Skrienot cauri mežam, sajutos tukša. Sen neizjustas bailes sāka atgriezties. Ja Renezmei kaut kas būs noticis, bet varbūt Džeikam… Nē! Šādas domas ir nevietā! Varbūt, tomēr mums paveiksies un atkal pie mums dodas Voltūri… tā ir tikai teorija… nekas ar to netiek izteikts. Atcerējos, kā Edvarda ģimene (nu jau mūsu) uztraucās par viņu, kad viņš nespēja pretoties manai asiņu smaržai. Bet viņš izturēja, un Džeiks ir stiprāks nekā Edvards, viņu nemoka slāpes. Viņš prot uzstādīt savus mērķus. Tikai viņš pārāk ātri aizsvilstas. Viņš vienmēr saka, ka ir ticis pāri dusmām un tās viņu nepavisam netraucē, bet tā nav. Vienmēr novēroju Džeiku, kad viņš ir dusmīgs – viņa rokas dreb. Viņš to neatzīst un aizbildinās, ka tas esot reflekss..…palicis atmiņā no vecām dienām. Bet tagad, skrienot cauri mežam, sapratu, ka man vajadzēja pievērst tam lielāku uzmanību, man vajadzēja pasargāt savu meitu…
Man vajadzēja noskriet Edvardu, lai ar vairogu spētu pasargāt visus, lai Edvards nedzirdētu viņu domas. Lai tas viņu uz kādu mirkli spētu apturēt. Kaut vai uz sekundi. Tas būtu pietiekami.
Pārlecot pāri upei, izstiepu savu vairogu, lai Edvards nespētu dzirdēt neviena cita domas, tikai pats savas. Tomēr man vairogs ir jātur pa gabalu no viņa – ja viņš tiks vairoga iekšienē, tad izdarītais būs nejēdzīgs, viņš dzirdēs visu. Pieskrienot pie mājas nebija dzirdama ne skaņa. Vairogs bija ieskāvis visu māju. Tā kā Edvards neko nedzirdēja, centos viņu paturēt ārpusē.
- Bella, vairogs nenosargās visus, tu to labi zini. Es vienalga uzzināšu, ko tas krancis ir izdarījis Renezmei, viņš to nožēlos. – Edvards atvēra mājas durvis. Mani Edvarda vārdi nebiedēja, es labi zināju, ka vairogs var viņu aizkavēt.
Ieejot mājā, saķēru Edvarda roku, lai viņš nerīkotos pārgalvīgi. Kad viņš bija ieraudzījis Džeiku, caur viņa zobiem izspraucās skaļš ņurdiens, viņš vēlējās izrauties, bet mans tvēriens bija pārāk cieš. Bet, ieraugot Renezmi sveiku un veselu, viss mainījās…Savukārt Džeiks…viņš gulēja sabrucis uz Ezmes baltā dīvāna, viņš bija satriekts…Viņa lūpas bija cieši sakniebtas, rokas bija sažņaugtas dūrēs. Acis bija apsarkušas un pietūkušas…viņš bija raudājis. Es nekad nebiju redzējusi Džeiku raudam. Pat tad nē, kad devu Renezmei iespēju dzīvot…
Nenovaldīju satraukumu un vairogs atleca pie manis. Edvards dzirdēja visu, viņš uzbruks Džeikam, bet vai tad viņš neredzēja Renezmi?
- Džasper! Emet! Turiet Edvardu! – Edvards bija ātrāks. Viņš vienā mirklī bija blakus Džeikam, bet kāpēc neviens cits neko nedarīja? Edvards taču viegli varēja pārlauzt Džeikam rīkli! Bet viņš tikai dziļi ielūkojās viņa acīs un viņa seja sastinga. Tā palika tukša, kā sastingusi laikā.
- Džeikob, tu kļūdies! Tā nevar būt taisnība! Viņa visu vakaru bija ar mums. Tas nav iespējams. – viņa balss aizlūza. Un tad visi paskatījās uz mani. Ievēroju katru sejas izteiksmi. Kārlails bija domīgs un mēģināja galvā atrisināt kādu mīklu. Ezme bija satraukta un cieši turējās pie Kārlaila rokas, viņa vēlējās pienākt man tuvāk, bet viņai priekšā stāvēja Džaspers un Emets. Džaspers ar Emetu bija gatavi cīņai. Džaspera acis dega…Emets tikai plati smaidīja. Alise vispār neskatījās ne uz vienu, viņas acu skatiens bija aizklīdi kaut kur tālumā…viņa paredzēja nākotni…kāda nākotni… Rozālija bija cieši apkāvusi Renezmi. Bet tad es ieraudzīju Renezmes seju, tā bija naida pilna, caur viņas sakostajiem zobiem izspraucās šņāciens, viņa mani ienīda…bet par ko?…Es neko nesapratu…kas bija notis?…Ko es biju izdarījusi, bet varbūt nebiju?…Es gribēju, lai kāds, pie velna, man paskaidro, kas šeit notiek!… Vienas dienas laikā bija mainījies viss…Laime, pēc kuras tik ļoti biju ilgojusies, pagaisa tālumā, aiz sevis atstājot garu un plašu sāpju taku…
Paspēru uz priekšu vienu soli, lēni un uzmanīgi, jo sapratu, ka es esmu tā, kura kaitēja visiem. Caur mani izvirmoja vējš un es attapos piespiesta pie mājas sienas. Emets ar Džasperu mani turēja. Es nepretojos, jo zināju, ka nav jēgas…
- Edavrd, kas šeit notiek? – mana balss aizlūza, jo visi mani uzskatīja par ļauno, bet es tāda nekad neesmu bijusi, pat tagad, kad jau gandrīz desmitgadi esmu vampīrs. Nekad nebiju nodarījusi pāri cilvēkiem, vienmēr paklusēju, kad tas bija nepieciešams, vienmēr atbalstīju Renezmi, kad viņa jutās sagrauta.
Edvards neatbildēja, pat nepagrieza galvu, lai varētu mani uzlūkot.
...
Komentāri (0)