Edvards. Mīlas rūgtums….
Dzīve ne vienmēr var būt perfekta… Gulēt blakus mīļotajai un sajust viņas siltumu un kaisli – tas viss liek iedegties katrai ķermeņa šūniņai. Sajust viņas maigumu un dedzību. Katrs pieskāriens ir tā vērts. Mana Bella.. Mana lieliskā un spītīgā Bella. Kaut tagad, kad viņa jau ilgu laiku ir vampīrs, viņas raksturs nav mainījies… tas ir kļuvis vēl cietāks. Dusmas, kas mani bija apņēmušas visu nakti, pagaisa, kad ieraudzīju viņas acīs skumjas. Es nespēju pretoties viņas valdzinājumam. Pēc kaislīgajām jūtu izpausmēm gulēt uz mīksta paklāja skapī…to var izdomāt tikai Bella. Šajā jomā viņas fantāzija jau ir pavirzījusies uz priekšu par vairākām jūdzēm. Es nespēju turēt viņai līdzi…
Manas pārdomas iztraucēja telefona zvans. Mīļotā no manām rokām pazuda. Viss siltums izplēnēja vējā. Klausulē varēja sadzirdēt dedzīgo Alises balsi.-
- Bella, te Alise! Renezme ir atgriezusies. Bet labāk nāciet mājās. Tūlīt!
Manī atskanēja klikšķis, kas lika aizmirst visu. Renezme… Kaut kas ir noticis, es to jūtu! Manas ļaunākās aizdomas ir piepildījušās. Renezme ir cietusi. Krancis par to man atbildēs! Mums namiņā noderētu jauns paklājs, Šis jau ir gana cietis. Pametu acis uz Bellu, bet viņas jau vairs nebija. Viņa bija devusies ceļā. Ar vienu roku uzvilku kreklu, ar otru bikses. Es viņu panācu pie upes. Viņa bija uztraukta un uz kaut ko ļoti koncentrējās. Vairogs. Viņa nevēlas, lai es kaut ko zinātu, viņa no manis kaut ko slēpa. Pārlecot pāri upītei, es nespēju sadzirdēt nevienu domas. Tikai milzīgi plašs tukšums. Es sajutos nemierīgs. Pieskrienot pie mājas durvīm, mēs apstājāmies. Bella vēl joprojām koncentrējās uz vairogu. Tas mani saniknoja aizvien vairāk un vairāk.
– Bella, vairogs nenosargās visus, tu to labi zini. Es vienalga uzzināšu, ko tas krancis ir izdarījis Renezmei, viņš to nožēlos. – vārdus es pilnīgi izspļāvu. Es saodu Džeikoba smaku. Vē… cik pretīgi! Tagad šī smaka man uzdzen riebumu. Bellas izteiksme nemainījās. Viņa bija par visu pārliecināta.
Lēni atvēru mājas durvis. Visi bija sapulcējušies ap dīvānu. Uz dīvānā sabrucis gulēja krancis Džeikobs. Manī brieda ņurdiens un tad tas izlauzās. Manu roku saķēra Bella, viņas tvēriens bija pārāk ciešs. Es nespēju izrauties. Tad kaut kas mainījās. Bellas seja bija apstulbusi. Vairogs pazuda. Viss pavērsās no cita redzes punkta. Es izdzirdēju šausmas, katra klātesošā domās. Kā tas varēja notikt? Tā nevarēja būt Bella. Tikai ne mana Bella. Es izrāvos no tvēriena un piesteidzos klāt Džeikobam. Tas nebija iespējams! Bella iekliedzās…
– Džasper! Emet! Turiet Edvardu. – bet neviens viņai nepaklausīja, jo visi zināja patiesību. Viņi nespēja iebilst.
Džeikobs visu atkārtoja savā galvā. Katra aina… tā nevarēja būt īsta.
Kad Džeikobs ar Renezmi ieradās Lapušas namiņā, tajā valdīja klusums. Kaut arī mājā dega gaisma, viņi bija pārāk satraukti, lai spētu sakarīgi domāt. Viņu pirmā nakts…. Caur manu ķermeni izskrēja drebuļi.
Kad abi bija nonākuši līdz namiņam, viņi sajuta asiņu smaržu, tā bija izteikta. Džeikobs to atpazina – asinis piederēja Bilijam. Viņš bija cietis. Kad Džeikobs iebrāzās namiņā, Bilijs gulēja uz zemes pie dīvāniņa. Ratiņkrēsls bija aizmests stūrī. Bilijs gulēja uz grīdas nekustīgs. Džeikobs gandrīz vai paģība, ja Renezme nebūtu viņu uzķērusi. Kad Renezme tuvojās Bilijam, Džeikobs lēnām atguvās. Viņi piesteidzās pie viņa. Viņš bija pie dzīvības. Renezme dzirdēja viņa sirds pukstus. Bilijs atvēra acis. Džeikoba sirds apstājās, kad Bilijs ierunājās, tā ar lielu sparu atsāka sisties. Bilijs bilda tikai vienu vārdu – BELLA. BELLA.
To bija izdarījusi Bella! Tas nav iespējams! Viņa praktiski visu vakaru bija mūsu redzes lokā. Izņemot to stundu, kad viņa bija pie Čārlija. Nē, tas tā nevar būt! Viņa nekad, neko tādu nedarītu. Tikai ne Bella. Kur nu vēl ģimenes draugam! Tā nebija Bella.
– Džeikob, tu kļūdies! Tā nevar būt taisnība! Viņa visu vakaru bija ar mums. Tas nav iespējams. – es negribēju tam noticēt. Kārlails domās atstāstīja vēl vienu atgadījumu. Mana nedzīvā sirds sasala. Bet varbūt tā varēja būt Bella. Bet viņas acis! Tās nebija sarkanas, nevienam nebija izsūktas asinis. Viņi bija brutāli nogalināti.
Sets un Sjū ir nogalināti. Labāk tev nedzirdēt visas detaļas. Lea ir redzējusi Bellu aizskrienam uz mūsu robežas pusi. Tā bija Bella. Dēls, es zinu, ka tu tam netici, bet tā ir. Sākumā es pats neticēju, bet pierādījumi liecina savu. Leu pieskata pārējie vilkači. Būs labāk, ja Bella dosies prom – viena. Edvard, tev mūs ir jāsaprot. Tas nedrīkst atkārtoties. Tas ir pārāk liels grēks. Kamēr mēs visu noskaidrosim, būs labāk, ja viņa pazudīs. Es zinu, tev tas būs smagi. Bet, dēls, tev ir jāsaņemas! Kaut tikai uz neilgu laiku. Viņa ir stipra, viņa to pārdzīvos.
Man Kārlailam bija jāpaklausa, bet tā nevarēja būt viņa. Tomēr mums viņa ir jādabū prom, pirms kāds uzzina vairāk. Būs labāk, ja viņa pazudīs. Mana sirds asiņoja, bet man ir jāsaņemas.
Bella paspēra vienu soli uz priekšu un mani brāļi piesita viņu pie sienas. Viņa izskatījās nevainīga, viņa neko nesaprata. Viņa acīs dega neziņa un šoks.-
- Edvard, kas šeit notiek? – viņas balss aizlūza. Es nespēju viņai neko pateikt. Tikai ne tagad, es sevi nodošu.
- Bella, labāk paklusē. – Džeiks novaidējās un piecēlās no dīvāna. – Neizliecies par muļķi, tu neproti melot. Tu labi zini, ko esi izdarījusi. – es vēlējos apturēt Džeiku, bet labāk, ka to pasaka viņš, nevis es. Man nepietika spēka.-
- Džekob, es nesaprotu, par ko tu runā. Es neko neesmu izdarījusi. Varbūt kāds man varētu paskaidrot, kas šeit notiek? – es nespēšu sev nekad ko šādu piedot, man bija sāpīgi nolūkoties viņas ciešanās. Neviens nezināja patiesību. Es zināju. Viņa nav vainīga. Bet nebija nekādu pierādījumu, kas to apliecinātu.-
- Bella, būtu labāk, ja tu tagad dotos prom. – Kārlails domās visu laiku Bellai atvainojās, jo viņš neko tādu nevēlējās darīt. Viņš sajuta viņas sāpes.-
- Kārlail, es neko nesaprotu, kāpēc mums ar Edvardu ir jādodas prom, un kā ar Renezmi, es nevaru viņu tagad pamest… – viņa purināja galvu. Emets ar Džaspers bija atvirzījušies, jo Džaspers sajuta viņas dusmas. Viņa bija nikna, jo neko nesaprata. Alise tika ieskatījās viņas nākotnē, bet neko neredzēja…Bella bija pagaisusi…-
- Bella, tu neesi mūs pareizi sapratusi. – man bija šī lieta jānobeidz, es nevaru vēl ilgāk noskatīties kā viņa mokās. – Tu viena pati dosies prom, un man ir pilnīgi vienalga, uz kuru vietu, un nekad vairs šeit neatgriezies. Tu neesi šeit vēlama. Tagad labāk ej! – viņas mute pavērās. Ja nebūtu sienas, viņa būtu sabrukusi. Caur viņas rīkli izspraucās skaļš ņurdiens, tas atbalsojās pa visu telpu. Viņa man uzbruka. Viņa bija nikna, es viņu sapratu. Bella, piedod! Es vēlējos viņu noķert un apskaut cieši, cieši un nekad nepalaist vaļā, turēt viņu mūžīgi. Bet tad Rozālija, ar visu spēku trieca viņu pret mājas logiem. Viņa izlidoja tiem cauri, atsitoties pret zemi kā pelavu maiss.-
- Edvard, saņemies. –Kārlaila balss domās pavēlēja. – Šī izrāde tev ir jānospēlē līdz galam. Dēls, es tev ticu, tu to spēsi. – – es paļāvos uz Kārlailu, mēs visi pieslīdējām viņai klāt.
Krūmos parādījās Sems Alijs. Viņš bija kareivīgi noskaņots. -
– Bella, mēs lūdzam tevi nerādīties Lapušā. Mēs to stingri uzraudzīsim. – un tad viņi pazuda. Lea atkal bija satrakojusies. Džaspers sakustējās, jo bija sajutis Bellas bailes un sāpes. Viņš arī vēlējās viņai palīdzēt, bet to nespēja.-
-Čārilijs arī tiks stingri apsargāts, Forksa laikam tev arī vairs nebūs īstā vieta.- Un mēs pazudām. Mēs skrējām, cik vien ātri varējām, lai Bella mūs nepanāktu, bet mēs zinājām, ka viņa mūs nemeklēs. Viņa pārāk cieši ticēja mums, vairāk nekā pati sev. Alises vīzijās es redzēju, kā viņa ķepurojas pie upes, viņa cieta, ļoti cieta. Es vēlējos doties pie viņas. Bet manas rokas sagrāba Džaspers un Eemets.-
- Edvard, nomierinies. Saņemies vecīt! – viss būs labi, mēs viņu pēc tam sameklēsim. Saņem sevi rokās! – Emets murmināja. Un tad atlaida manas rokas.
Alise ierunājas:
- Viņa ir prom, viņa vairs neatgriezīsies. Viņa ir pārāk smagi cietusi…
Mana pasaule sabruka… Mana mīla bija zudusi… Mana Bella….
