Laimes asaras. Spožums un posts…
Skrienot cauri mežam, sajutos tukša. Sen neizjustas bailes sāka atgriezties. Ja Renezmei kaut kas būs noticis, bet varbūt Džeikam… Nē! Šādas domas ir nevietā! Varbūt, tomēr mums paveiksies un atkal pie mums dodas Voltūri… tā ir tikai teorija… nekas ar to netiek izteikts. Atcerējos, kā Edvarda ģimene (nu jau mūsu) uztraucās par viņu, kad viņš nespēja pretoties manai asiņu smaržai. Bet viņš izturēja, un Džeiks ir stiprāks nekā Edvards, viņu nemoka slāpes. Viņš prot uzstādīt savus mērķus. Tikai viņš pārāk ātri aizsvilstas. Viņš vienmēr saka, ka ir ticis pāri dusmām un tās viņu nepavisam netraucē, bet tā nav. Vienmēr novēroju Džeiku, kad viņš ir dusmīgs – viņa rokas dreb. Viņš to neatzīst un aizbildinās, ka tas esot reflekss..…palicis atmiņā no vecām dienām. Bet tagad, skrienot cauri mežam, sapratu, ka man vajadzēja pievērst tam lielāku uzmanību, man vajadzēja pasargāt savu meitu…
Man vajadzēja noskriet Edvardu, lai ar vairogu spētu pasargāt visus, lai Edvards nedzirdētu viņu domas. Lai tas viņu uz kādu mirkli spētu apturēt. Kaut vai uz sekundi. Tas būtu pietiekami.
Pārlecot pāri upei, izstiepu savu vairogu, lai Edvards nespētu dzirdēt neviena cita domas, tikai pats savas. Tomēr man vairogs ir jātur pa gabalu no viņa – ja viņš tiks vairoga iekšienē, tad izdarītais būs nejēdzīgs, viņš dzirdēs visu. Pieskrienot pie mājas nebija dzirdama ne skaņa. Vairogs bija ieskāvis visu māju. Tā kā Edvards neko nedzirdēja, centos viņu paturēt ārpusē.
- Bella, vairogs nenosargās visus, tu to labi zini. Es vienalga uzzināšu, ko tas krancis ir izdarījis Renezmei, viņš to nožēlos. – Edvards atvēra mājas durvis. Mani Edvarda vārdi nebiedēja, es labi zināju, ka vairogs var viņu aizkavēt.
Ieejot mājā, saķēru Edvarda roku, lai viņš nerīkotos pārgalvīgi. Kad viņš bija ieraudzījis Džeiku, caur viņa zobiem izspraucās skaļš ņurdiens, viņš vēlējās izrauties, bet mans tvēriens bija pārāk cieš. Bet, ieraugot Renezmi sveiku un veselu, viss mainījās…Savukārt Džeiks…viņš gulēja sabrucis uz Ezmes baltā dīvāna, viņš bija satriekts…Viņa lūpas bija cieši sakniebtas, rokas bija sažņaugtas dūrēs. Acis bija apsarkušas un pietūkušas…viņš bija raudājis. Es nekad nebiju redzējusi Džeiku raudam. Pat tad nē, kad devu Renezmei iespēju dzīvot…
Nenovaldīju satraukumu un vairogs atleca pie manis. Edvards dzirdēja visu, viņš uzbruks Džeikam, bet vai tad viņš neredzēja Renezmi?
- Džasper! Emet! Turiet Edvardu! – Edvards bija ātrāks. Viņš vienā mirklī bija blakus Džeikam, bet kāpēc neviens cits neko nedarīja? Edvards taču viegli varēja pārlauzt Džeikam rīkli! Bet viņš tikai dziļi ielūkojās viņa acīs un viņa seja sastinga. Tā palika tukša, kā sastingusi laikā.
- Džeikob, tu kļūdies! Tā nevar būt taisnība! Viņa visu vakaru bija ar mums. Tas nav iespējams. – viņa balss aizlūza. Un tad visi paskatījās uz mani. Ievēroju katru sejas izteiksmi. Kārlails bija domīgs un mēģināja galvā atrisināt kādu mīklu. Ezme bija satraukta un cieši turējās pie Kārlaila rokas, viņa vēlējās pienākt man tuvāk, bet viņai priekšā stāvēja Džaspers un Emets. Džaspers ar Emetu bija gatavi cīņai. Džaspera acis dega…Emets tikai plati smaidīja. Alise vispār neskatījās ne uz vienu, viņas acu skatiens bija aizklīdi kaut kur tālumā…viņa paredzēja nākotni…kāda nākotni… Rozālija bija cieši apkāvusi Renezmi. Bet tad es ieraudzīju Renezmes seju, tā bija naida pilna, caur viņas sakostajiem zobiem izspraucās šņāciens, viņa mani ienīda…bet par ko?…Es neko nesapratu…kas bija notis?…Ko es biju izdarījusi, bet varbūt nebiju?…Es gribēju, lai kāds, pie velna, man paskaidro, kas šeit notiek!… Vienas dienas laikā bija mainījies viss…Laime, pēc kuras tik ļoti biju ilgojusies, pagaisa tālumā, aiz sevis atstājot garu un plašu sāpju taku…
Paspēru uz priekšu vienu soli, lēni un uzmanīgi, jo sapratu, ka es esmu tā, kura kaitēja visiem. Caur mani izvirmoja vējš un es attapos piespiesta pie mājas sienas. Emets ar Džasperu mani turēja. Es nepretojos, jo zināju, ka nav jēgas…
- Edavrd, kas šeit notiek? – mana balss aizlūza, jo visi mani uzskatīja par ļauno, bet es tāda nekad neesmu bijusi, pat tagad, kad jau gandrīz desmitgadi esmu vampīrs. Nekad nebiju nodarījusi pāri cilvēkiem, vienmēr paklusēju, kad tas bija nepieciešams, vienmēr atbalstīju Renezmi, kad viņa jutās sagrauta.
Edvards neatbildēja, pat nepagrieza galvu, lai varētu mani uzlūkot.
- Bella, labāk paklusē. – Džeiks novaidējās un piecēlās no dīvāna. – Neizliecies par muļķi, tu neproti melot. Tu labi zini, ko esi izdarījusi. – viņa balss kļuva asa un vārdi skanēja skaļāk.
Edvards tam nepievērsa nekādu uzmanību.
- Džekob, es nesaprotu, par ko tu runā! Es neko neesmu izdarījusi. Varbūt kāds man varētu paskaidrot, kas šeit notiek? – bet neviens neatbildēja. Es papurināju galvu, bet tad ierunājās Kārlails.
- Bella, būtu labāk, ja tu tagad dotos prom. – viņš paskatījās uz Emetu un Džasperu.
Tvēriens ap manām rokām nozuda. Es stāvēju viena pati telpas tālākajā stūrī. Mani satrauca Edvarda un Renezmes sejas izteiksmes. Edvarda seja bija auksta un nocietinājusies. Viņš vienmēr bija mani atbalstījis un aizstāvējis. Renezme – viņa vienmēr rūpējās par mani, kā es par viņu. Mēs bijām nešķiramas. Izņemot tos brīžus kad viņa bija kopā ar Džeiku.
- Kārlail, es neko nesaprotu, kāpēc mums ar Edvardu ir jādodas prom? Un kā ar Renezmi? Es viņu tagad nevaru pamest… – mani pārtrauca teikuma vidū.
- Bella, tu neesi mūs pareizi sapratusi. – Edvards pēkšņi ierunājās. – Tu viena pati dosies prom, un man ir pilnīgi vienalga, uz kuru vietu…. Un nekad vairs šeit neatgriezies. Tu neesi šeit vēlama. Tagad labāk ej.
Es pavērsos runātāja sejā. Nekā… Nekas man nedeva mieru, tikai naidu un dusmas. Kā viņš varēja mani padzīt? Tagad, kad mums ir kopīga meita un mūsu mīla ir kvēlāka par visu. Tieši tagad, kad viss bija ideāli un laime bija pilnīga. Mani pārņēma neaprakstāmas dusmas un no manām krūtīm izlauzās dobjš rēciens. Es metos virsū Edvardam. Kad biju sekundes simtdaļā tikusi līdz telpas pusei, manā krūtīs ietriecās kaut kas ciets un es izlidoju cauri stikliem. Tā bija Rozālija. Viņa man uzbruka. Es straujie piecēlos uz metos viņas virzienā, bet viņai priekša nostājās visa ģimene. Edvards stāvēja rindas vidū. Man nebija nekādas iespējas. Es biju pamesta viena kā tāda novalkāta zeķe. Manas acis sāka nepatīkami kņudēt un rīkle aizžņaudzās. Krūmos sadzirdēju čaboņu. Tas bija Sems cilvēka izskatā.
- Bella, mēs lūdzam tevi nerādīties Lapušā. Mēs to stingri uzraudzīsim. – viņam blakus nostājās divi vilki. Laikam pēc izskata atgādināja Kilu un Ambriju.
- Čārlijs arī tiks stingri apsargāts, Forksā laikam tev arī vairs nebūs īstā vieta.
Kārlails ierunājās un tad pēkšņi visi nozuda. Lauka vidū es biju atstāta viena. Es centos savaldīties, bet tad noslīgu uz ceļiem un sabruku. Kāpēc viss tik strauji mainījās? Kaislīgais rīts pagaisa nebūtībā. Es biju palikusi viena uz neaizsargāta. Manās krūtīs parādījās dziļš tukšums. Kā toreiz, kad Edvards mani pameta. Bet tagad tas bija vēl dziļāks. Man sāpēja. Pēc visa, ko biju centusies darīt. Uzvesties kā labam vampīram pieklājas. Kad biju viņus paglābusi no Voltūra nagiem. Es zināju, ka esmu viens nelaimes putns. Bet tagad…Vientulība ir pārāk dziļa. Kāpēc viņi man lika pamest visu un doties prom? Visi mani ienīda. Jautājumu bija tik daudz, bet atbildes – nevienas. Es centos piecelties. Viegli atspiedos pret akmeni upes krastā un sapratu, ka man ir jādodas prom. Man bija jāatvieglo viņu dzīvēs, ja viņi tā vēlējās. Man bija jākļūst tukšai…Es piecēlos un devos skriet. Es neapstājos un neatskatījos. Es nevēlējos redzēt to, kas ir man aiz muguras. Tikai viens vienīgs tukšums, manis radīts. Es nespēju aizmirst Renezmes seju – tā bija naida pilna. Naids bija dziļš. Tas lika tukšumam manās krūtīs izplesties. Edvards – mīļais un kaislīgais Edvards, bija pārvērties ledus skulptūrā. Šīs atmiņas manī ir viss, kas atgādināja par nelaimīgo tukšumu manās krūtīs….Es skrēju aizvien ātrāk un ātrāk, bet naids un dusmas ņēma virsroku…es padevos…Laime…Laime… spožums un posts..…. dzīves neizsapņotā cerība..….
Pasaule zem manām kājām bija sabrukusi…
Mana nedzīvā sirds asiņoja…
